Nu, ko – beigas ir klāt! (šoreiz būs daaaaudz jālasa) 
Cik ļoti domājam par gulēšanu teltī, tik ļoti saprotam, ka jābrauc uz Prāgas autoostu. Aizbraucām, noskaidrojām, ka ir tieši 4 biļetes (jaungada brīnums) autobusam uz Varšavu. Neko darīt, izņemam no konta 4000 kronas un dodamies pie mūsu nomocītā kasiera. Studentu atlaides var dabūt tikai 2 no mums, jo pārējām studentu apliecību nav. Beigās viņš mums visām iedod lielās atlaides un vēl laimīgu ceļu tādā izteiksmē, ka jūtam, ka viņš grib no mums ātrāk tikt vaļā. Mēs esam nenormāli pateicīgas tāpat. Pēc aptuveni 10h ilga brauciena esam Varšavā. Ap 6:00 no rīta ejam uz stopēšanas vietu, bet mums tāpat ir jāzaķo tramvajā.
Stāvam vairāk kā stundu, līdz beidzot Katrīnu un Inesi savāca mašīna. Tātad cerība tomēr pastāv. Pēc kāda laika piebrauc balts busiņš ar 3 poļu jaunekļiem, kuri būtu cienīgi apmeklēt Fonokluba rīkoto urlu ballīti. Tieši tāda sajūta bija busiņā. Viņi mūs bildēja telefonos, lika vāprātīgu mūziku, bet pat krieviski komunicēt neizdevās. Viņi mūs izlaida krustojumā un tā nu mēs tur arī palikām. Pēc kāda laika skatāmies – piebrauc balts busiņš un izlaiž abas mūsu biedres. Atkal prieki par atkalredzēšanos un nu stopējam visas kopā.
Inese & Katrīna:
Poļu salatētis.
“Pēc ļoti ilgas stāvēšanas nostopējam vienu poļu onkuli, šausmīgi jauku, vaicā kas esam, kur dodamies, kāpēc; stāsta par sevi, ka brauc apkopt savu slimo māti, kuras kategoriski atsakās pārcelties uz pilsētu, ģimeni nav redzējis mēnesi. Naudas mums nav, izskatāmies visai nožēlojami, šoferis mūs nobar, ka esam stāvējušas pie meža, kur parasti stāv maukas (un jā, pabraucot tālāk mauku patiešām netrūka, o-ou)
Viņš pieved mūs pie veikala, iespiež rokās 20 zlotus un saka :” Tā, tagad jūs nopirksiet sev kaut ko ēdamu.” Ienāk ar mums līdzi veikalā, pārbaudot, vai tiešām nopērkam normālu pārtiku un tad braucam tālāk. Apmaināmies ar telefona numuriem un mēs apsolām, ka vakarā padosim ziņu kā mums veicās, lai viņš var naktī mierīgi gulēt. “
Z & Z:
Sāk salt kājas, tāpēc nākas izlīdzēties ar Ineses aizdotajām termozeķēm, jo ,atšķirībā no Zanes kerziem, man 2 vilnas zeķes savos zābakos iedabūt neizdodas. Nostopējam vīrieti, kurš mums stāsta par savu meitu vetārsti un to, kā atpazīsim mašīnas, lai tiktu uz Suwalki. Tālāk jau stāvam uz ātrgaitas šosejas, taču pēc kāda laika izdodas nostopēt vienā laidā smēķējošu poļu vīrieti ar dēlu. Izrādās, ka viņš brauc ar fūrēm, tāpēc zinot labāko vietu, kur mums stāvēt, lai tiktu uz Suwalki. Kamēr Zane ar viņu runā, mazais puika (ap 5 g.v.) man kaut ko rāda, koķetē, stāsta poliski, noliek galvu uz manas somas un smaida, bet es neko nesaprotu. Izrādās, mana soma esot labs spilvens. Kāpēc gan ne 
Tiekam izmestas neatceros-kādā pilsētā. Un tiešām – nepaiet 10 minūtes, kad esam vēl viena atvaļināta fūrista busā. Viņam ir rācija, ar kuras palīdzību viņš sazinās ar saviem čomiem un tieši viens braucot uz Kauņu! Tā nu nonākam superjauka fūrista rokās, kurš uzzina, ka 2 viņa kolēģi brauc gar Rīgu (ar 40 tonnām flīžu cauri Rīgai nedrīkstot braukt!). Viss aizdomīgi rit kā pa diedziņu. Vienam no kolēģiem esot arī 2 stopētājas. Mēs jau sapriecājamies, ka tās ir mūsējās, bet atklājas, ka nav gan. Tikmēr mums sāk beigties baterijas telefoniem un nevaram vairāk sazināties ar I&K. Pēc kāda laika tomēr izdodas saņemt no viņām ziņu , ka esot Suwalki. Paziņojam, ka esam ceļā uz Rīgu.
Abi fūristi brauc viens aiz otra, tāpēc negribot pārkāpt likumus, un mums abām esot jāpārsēžas katrai savā fūrē. Not cool. Sākam domāt, cik tas ir droši. Bet izdomājam riskēt.
Braucu fūrē kopā ar Pamelu Andersoni!!!
I & K :
Slovēņu tālbraucēji- ERROR
“Vairākas stundas nīkstam pierobežas pilsētā Suwalki, meitenes jau tuvojas Rīgai, bet mēs esam sagaidījušas tumsu un netiekam tālāk. Stopēšana neizdodas, tāpēc staigājam pa benzīntankiem un prasām visiem tālbraucējšoferiem vai nevar mūs aizvest līdz Kauņai. Līst lietus, poļa nauda tūliņ beigsies, ir auksti, bet smieklīgi. Pēkšni zvana tas pats poļu salatētis, ak neeee, es saku Katrīnai, lai ceļ klausuli un runā.
K: ” Bet ko lai es viņam saku?“
I: ” Melo viņam, melo! Mēs taču nedrīkstam teikt, ka esam tikai simts kilometrus tālāk nekā no vietas kur viņš mūs izlaida pirms 4 stundām, un ka netiekam tālāk un ārā līst lietus. Nē, nē, viņš noteikti brauktu mūs glābt, bet to mēs nevaram pieļaut. “
Un tā nu Katrīna savā jaukajā balsī sameloja jaukam salatētim, ka tuvojamies Kauņai un viss ir baigi čotka. Vhiu!
Pēkšņi ieraugām divus tālbraucējus, slovēņus un sarunājam, ka šie mūs aizvedīs līdz Kauņai. Katrīna saka, ka viņai viņi nepatīk, es tikai – davāaaij Katrin, braucam viss būs labi!
Pirms sadalāmies pa mašīnām, nosūtu Zanēm sms ar mašīnu numuriem un tekstu- ja nu kas!
Pirmajām piecās minūtēs top pilnīgi skaidri slovēņa nodomi.
Slovēnis: ” Tev draugs ir?“
I : “Jā, ir” ( es pārliecinoši saku, lai gan skaidrs ka meloju)
Slov: ” Ā, nu tad jau tu proti darīt lietas, he he hee.“
I: 0_0
Un tā visu laiku, 20 minūšu laikā viņš ir paspējis jau vairākkārt man piedāvāt “pastrādāt” un saka, ka pa ceļam uz Kauņu vajadzēs kkur iebraukt. Un ka vispār būtu labi, ja mēs brauktu ar viņiem līdz galam, jo pie Krievijas robežas viņiem divas dienas nebūšot ko darīt, tādēļ viņiem noderētu kādas rotaļlietas.
Es, protam,s panikā, ir skaidrs, ka jātiek ir maksimāli ātri ārā no mašīnas, un nav jau zināms, kas notiek ar Katrīnu otrā mašīnā. Spriedze!
Pasaku ka kāpsim ārā jau uz robežas! Tā ir vienīgā iespēja, lai arī viņš bija ļoti resns un es noteikti varu paskriet ātrāk kā viņš. Katrīnas šoferim ar fizisko formu viss kārtībā un vispār šajos gadījumos uz nekādiem veiksmes dieviem nevar paļauties. Zvanu Katrīnai lai pateiktu, ka uz robežas kāpjam ārā- Katrīnai izslēgts! NĒEEEE! Es jau redzu visbriesmīgākās vīzijas.
Pēc laika mēģinu vēlreiz, whiu, meitene beidzot paceļ. Izkāpjam, un ātrā riksītī pārejam robežu pa tumsu un lietū.”
Z & Z :
Braucam katra savā fūrē. Mans polis saprot visu, ko krieviski murgoju, jo ik pa laikam sistēma un prāts slēdzas ārā tāpat kā telefons. Tikai krieviski viņš nerunā. Ik pa laikam pabraucam garām otrai fūrei, sazinamies ar Zani, ka viss ok. Polis dod man šokolādi – “Kušaj,kušaj, ģevočka”-, piedāvā alu un uztaisa kafiju, kuru es nedzeru, jo kafiju tiešām nedzeru. Šis nopriecājas, ka nu viņam būs tādas divas. Sākam uztraukties par I & K, jo sms nosūtīt neizdodas, saņemt arī ne. Pēkšņi zvans no Ditas – kur mēs esam, kur pazudušas, jo visām izslēgti telefoni utt. Izstāsti, ko zinu un braucam tālāk. Pēc 20:00 mūs izmet Salaspilī, kārtīgi samīļo (bez zemtekstiem 
) un sabučo abi šoferi. Novēlam laimīgu ceļu un ar vilcienu aizbraucām uz Rīgu. Mūsu ceļojumam ir Happy End, ko īsti nevarētu teikt par mūsu biedrenēm…
I & K:
Kauņas dzelzsceļa stacija
” Esam tikušas līdz Kauņas apvedceļam, pulkstenis jau 10 vakarā, līst lietus, satiksmes nekādas, telts pie Zanēm. Nu neko, nepadodamies un, salīdušas zem lietusmēteļa, stāvam tumsā un stopējam. Neviens, protams, nebrauc, tie, kas brauc, mūs neredz, beigās nostopējam vīrieti, kurš var mūs aizvest līdz Kauņas centram. Nu, čorts ar visu, tiekam līdz turienei un domāsim.
Un tiekam arī, autoosta ciet, cilvēku uz ielām praktiski nav. Katrīna nolemj nepadoties, atrodam pēdējo sabiedrisko ar kuru tikt atpakaļ uz apvedceļa un braucam. Autobuss aizbrauc netur kur mēs domājām, ejam pa lietu atpakaļ kur bijām sākumā. Sazināmies ar Zanēm, kas nu jau Rīgā dzer tēju, dabūnam info, ka Kauņas dzelzsceļa stacija ir vaļā visu diennakti- urrā! Tagad atliek viņu tikai atrast. Kādu stundu meklējām, kur ir stacija, Kauņā pirmdienas vakarā pat piedzērušos cilvēkus grūti atrast. Pilnīgi izlijušas nonākam stacijā, esam vienīgās visā telpā, bez mums tikai apsargs ar suni. Izklājam savas zeķes, zābakus un cimdus uz radioatoriem, mēģinam pagulēt turpat uz soliņa, bet ir pārāk auksts.
Apsargs ar suni iet garām, ierauga mūs un prasa: “Kas jūs, meitenes, kāds no mājas izmetis?” Un zini, nav ne jausmas, ko atbildēt, jo, lai ko arī teiktu, tāpat ir skaidrs ka mums ar galvu kaut kas nav kārtībā. Norēcamies pašas par sevi un kārtojam slapjās zeķītes uz radiatora.“
Nobeigumā – aizskaitījām abām salijušajām būtnēm naudu autobusam un nākošajā rītā viņas ar autobusu ieradās mājās! Visi dzīvi un laimīgi
Paldies, ka lasīji un apsolu vairāk nemūžam nemocīt ar gariem tekstiem!
Kauņas eglīte
zekubete
