Nu, ko – beigas ir klāt! (šoreiz būs daaaaudz jālasa)

Cik ļoti domājam par gulēšanu teltī, tik ļoti saprotam, ka jābrauc uz Prāgas autoostu. Aizbraucām, noskaidrojām, ka ir tieši 4 biļetes (jaungada brīnums) autobusam uz Varšavu. Neko darīt, izņemam no konta 4000 kronas un dodamies pie mūsu nomocītā kasiera. Studentu atlaides var dabūt tikai 2 no mums, jo pārējām studentu apliecību nav. Beigās viņš mums visām iedod lielās atlaides un vēl laimīgu ceļu tādā izteiksmē, ka jūtam, ka viņš grib no mums ātrāk tikt vaļā. Mēs esam nenormāli pateicīgas tāpat. Pēc aptuveni 10h ilga brauciena esam Varšavā. Ap 6:00 no rīta ejam uz stopēšanas vietu, bet mums tāpat ir jāzaķo tramvajā.

Stāvam vairāk kā stundu, līdz beidzot Katrīnu un Inesi savāca mašīna. Tātad cerība tomēr pastāv. Pēc kāda laika piebrauc balts busiņš ar 3 poļu jaunekļiem, kuri būtu cienīgi apmeklēt Fonokluba rīkoto urlu ballīti. Tieši tāda sajūta bija busiņā. Viņi mūs bildēja telefonos, lika vāprātīgu mūziku, bet  pat krieviski komunicēt neizdevās. Viņi mūs izlaida krustojumā un tā nu mēs tur arī palikām. Pēc kāda laika skatāmies – piebrauc balts busiņš un izlaiž abas mūsu biedres. Atkal prieki par atkalredzēšanos un nu stopējam visas kopā.

Inese & Katrīna:

Poļu salatētis.
“Pēc ļoti ilgas stāvēšanas nostopējam vienu poļu onkuli, šausmīgi jauku, vaicā kas esam, kur dodamies, kāpēc; stāsta par sevi, ka brauc apkopt savu slimo māti, kuras kategoriski atsakās pārcelties uz pilsētu, ģimeni nav redzējis mēnesi. Naudas mums nav, izskatāmies visai nožēlojami, šoferis mūs nobar, ka esam stāvējušas pie meža, kur parasti stāv maukas (un jā, pabraucot tālāk mauku patiešām netrūka, o-ou)
Viņš pieved mūs pie veikala, iespiež rokās 20 zlotus un saka :” Tā, tagad jūs nopirksiet sev kaut ko ēdamu.” Ienāk ar mums līdzi veikalā, pārbaudot, vai tiešām nopērkam normālu pārtiku un tad braucam tālāk. Apmaināmies ar telefona numuriem un mēs apsolām, ka vakarā padosim ziņu kā mums veicās, lai viņš var naktī mierīgi gulēt. “

Z & Z:

Sāk salt kājas, tāpēc nākas izlīdzēties ar Ineses aizdotajām termozeķēm, jo ,atšķirībā no Zanes kerziem, man 2 vilnas zeķes savos zābakos iedabūt neizdodas. Nostopējam vīrieti, kurš mums stāsta par savu meitu vetārsti un to, kā atpazīsim mašīnas, lai tiktu uz Suwalki. Tālāk jau stāvam uz ātrgaitas šosejas, taču pēc kāda laika izdodas nostopēt vienā laidā smēķējošu poļu vīrieti ar dēlu. Izrādās, ka viņš brauc ar fūrēm, tāpēc zinot labāko vietu, kur mums stāvēt, lai tiktu uz Suwalki. Kamēr Zane ar viņu runā, mazais puika (ap 5 g.v.) man kaut ko rāda, koķetē, stāsta poliski, noliek galvu uz manas somas un smaida, bet es neko nesaprotu. Izrādās, mana soma esot labs spilvens. Kāpēc gan ne

Tiekam izmestas neatceros-kādā pilsētā. Un tiešām – nepaiet 10 minūtes, kad esam vēl viena atvaļināta fūrista busā. Viņam ir rācija, ar kuras palīdzību viņš sazinās ar saviem čomiem un tieši viens braucot uz Kauņu! Tā nu nonākam superjauka fūrista rokās, kurš uzzina, ka 2 viņa kolēģi brauc gar Rīgu (ar 40 tonnām flīžu cauri Rīgai nedrīkstot braukt!). Viss aizdomīgi rit kā pa diedziņu. Vienam no kolēģiem esot arī 2 stopētājas. Mēs jau sapriecājamies, ka tās ir mūsējās, bet atklājas, ka nav gan. Tikmēr mums sāk beigties baterijas telefoniem un nevaram vairāk sazināties ar I&K. Pēc kāda laika tomēr izdodas saņemt no viņām ziņu , ka esot Suwalki. Paziņojam, ka esam ceļā uz Rīgu.

Abi fūristi brauc viens aiz otra, tāpēc negribot pārkāpt likumus, un mums abām esot jāpārsēžas katrai savā fūrē. Not cool. Sākam domāt, cik tas ir droši. Bet izdomājam riskēt.

Braucu fūrē kopā ar Pamelu Andersoni!!!

 I & K :

Slovēņu tālbraucēji- ERROR
“Vairākas stundas nīkstam pierobežas pilsētā Suwalki, meitenes jau tuvojas Rīgai, bet mēs esam sagaidījušas tumsu un netiekam tālāk. Stopēšana neizdodas, tāpēc staigājam pa benzīntankiem un prasām visiem tālbraucējšoferiem vai nevar mūs aizvest līdz Kauņai. Līst lietus, poļa nauda tūliņ beigsies, ir auksti, bet smieklīgi. Pēkšni zvana tas pats poļu salatētis, ak neeee, es saku Katrīnai, lai ceļ klausuli un runā.
K: ” Bet ko lai es viņam saku?“
I: ” Melo viņam, melo! Mēs taču nedrīkstam teikt, ka esam tikai simts kilometrus tālāk nekā no vietas kur viņš mūs izlaida pirms 4 stundām, un ka netiekam tālāk un ārā līst lietus. Nē, nē, viņš noteikti brauktu mūs glābt, bet to mēs nevaram pieļaut. “
Un tā nu Katrīna savā jaukajā balsī sameloja jaukam salatētim, ka tuvojamies Kauņai un viss ir baigi čotka. Vhiu!
Pēkšņi ieraugām divus tālbraucējus, slovēņus un sarunājam, ka šie mūs aizvedīs līdz Kauņai. Katrīna saka, ka viņai viņi nepatīk, es tikai – davāaaij Katrin, braucam viss būs labi!
Pirms sadalāmies pa mašīnām, nosūtu Zanēm  sms ar mašīnu numuriem un tekstu- ja nu kas!
Pirmajām piecās minūtēs top pilnīgi skaidri slovēņa nodomi.
Slovēnis: ” Tev draugs ir?“
I : “Jā, ir” ( es pārliecinoši saku, lai gan skaidrs ka meloju)
Slov: ” Ā, nu tad jau tu proti darīt lietas, he he hee.“
I: 0_0
Un tā visu laiku, 20 minūšu laikā viņš ir paspējis jau vairākkārt man piedāvāt “pastrādāt” un saka, ka pa ceļam uz Kauņu vajadzēs kkur iebraukt. Un ka vispār būtu labi, ja mēs brauktu ar viņiem līdz galam, jo pie Krievijas robežas viņiem divas dienas nebūšot ko darīt, tādēļ viņiem noderētu kādas rotaļlietas.
Es, protam,s panikā, ir skaidrs, ka jātiek ir maksimāli ātri ārā no mašīnas, un nav jau zināms, kas notiek ar Katrīnu otrā mašīnā. Spriedze!
Pasaku ka kāpsim ārā jau uz robežas! Tā ir vienīgā iespēja, lai arī viņš bija ļoti resns un es noteikti varu paskriet ātrāk kā viņš. Katrīnas šoferim ar fizisko formu viss kārtībā un vispār šajos gadījumos uz nekādiem veiksmes dieviem nevar paļauties. Zvanu Katrīnai lai pateiktu, ka uz robežas kāpjam ārā- Katrīnai izslēgts! NĒEEEE! Es jau redzu visbriesmīgākās vīzijas.
Pēc laika mēģinu vēlreiz, whiu, meitene beidzot paceļ. Izkāpjam, un ātrā riksītī pārejam robežu pa tumsu un lietū.”

Z & Z :

Braucam katra savā fūrē. Mans polis saprot visu, ko krieviski murgoju, jo ik pa laikam sistēma un prāts slēdzas ārā tāpat kā telefons. Tikai krieviski viņš nerunā. Ik pa laikam pabraucam garām otrai fūrei, sazinamies ar Zani, ka viss ok. Polis dod man šokolādi – “Kušaj,kušaj, ģevočka”-, piedāvā alu un uztaisa kafiju, kuru es nedzeru, jo kafiju tiešām nedzeru. Šis nopriecājas, ka nu viņam būs tādas divas. Sākam uztraukties par I & K, jo sms nosūtīt neizdodas, saņemt arī ne. Pēkšņi zvans no Ditas – kur mēs esam, kur pazudušas, jo visām izslēgti telefoni utt. Izstāsti, ko zinu un braucam tālāk. Pēc 20:00 mūs izmet Salaspilī, kārtīgi samīļo (bez zemtekstiem ) un sabučo abi šoferi. Novēlam laimīgu ceļu un ar vilcienu aizbraucām uz Rīgu. Mūsu ceļojumam ir Happy End, ko īsti nevarētu teikt par mūsu biedrenēm…

I & K:

Kauņas dzelzsceļa stacija
” Esam tikušas līdz Kauņas apvedceļam, pulkstenis jau 10 vakarā, līst lietus, satiksmes nekādas, telts pie Zanēm. Nu neko, nepadodamies un, salīdušas zem lietusmēteļa, stāvam tumsā un stopējam. Neviens, protams, nebrauc, tie, kas brauc, mūs neredz, beigās nostopējam vīrieti, kurš var mūs aizvest līdz Kauņas centram. Nu, čorts ar visu, tiekam līdz turienei un domāsim.
Un tiekam arī, autoosta ciet, cilvēku uz ielām praktiski nav. Katrīna nolemj nepadoties, atrodam pēdējo sabiedrisko ar kuru tikt atpakaļ uz apvedceļa un braucam. Autobuss aizbrauc netur kur mēs domājām, ejam pa lietu atpakaļ kur bijām sākumā. Sazināmies ar Zanēm, kas nu jau Rīgā dzer tēju, dabūnam info, ka Kauņas dzelzsceļa stacija ir vaļā visu diennakti- urrā! Tagad atliek viņu tikai atrast. Kādu stundu meklējām, kur ir stacija, Kauņā pirmdienas vakarā pat piedzērušos cilvēkus grūti atrast. Pilnīgi izlijušas nonākam stacijā, esam vienīgās visā telpā, bez mums tikai apsargs ar suni. Izklājam savas zeķes, zābakus un cimdus uz radioatoriem, mēģinam pagulēt turpat uz soliņa, bet ir pārāk auksts.
Apsargs ar suni iet garām, ierauga mūs un prasa: “Kas jūs, meitenes, kāds no mājas izmetis?” Un zini, nav ne jausmas, ko atbildēt, jo, lai ko arī teiktu, tāpat ir skaidrs ka mums ar galvu kaut kas nav kārtībā. Norēcamies pašas par sevi un kārtojam slapjās zeķītes uz radiatora.“

 Nobeigumā – aizskaitījām abām salijušajām būtnēm naudu autobusam un nākošajā rītā viņas ar autobusu ieradās mājās! Visi dzīvi un laimīgi

 Paldies, ka lasīji un apsolu vairāk nemūžam nemocīt ar gariem tekstiem!

Kauņas eglīte

 Priekšpēdējā daļa  ir klāt (tauta var priecāties)

Ierodamies uz pašu ballītes sākumu. Daudz džeku, sievieši tomēr arī parādās. Mūsu  skatieni ,protams, tiek pievērsti puisim, kurš ir ļoti līdzīgs Ronam Vīzlijam. Gribēju ar viņu bildi, bet pirms tam viņa draugs Alesio brīdina, ka Ronam jau sen esot pieriebies tas, ka visi grib ar viņu bildēties. Ok, nav divreiz jāsaka – ja nav Rons,jāmeklē Voldemorts.

Daļa sēž dīvānos un skenē pasauli caur glāzēm, visi pārējie stāv un bariņos runā. Nepierasti tādā ballītē būt, bet nu cenšamies saplūst ar pārējiem. Kopā esam 8 latvieši. 

Atrodi Ronu Vīzliju!

Beidzot bilde ar Santu - vidū

 Izceļam ūdenspīpi, lai vismaz būtu kāds sociālais lubrikants  – tas darbojas. Atrodas pīpes draugi un sarunas var sākties. Visvairāk jautājumi ir par to, kā atkļuvām, kāpēc, un vispār – ko latvieši atraduši pīpē, kurai nav nekāda sakara ar mūsu tradīcijām. Kad pasaku vārdu trip, tas tiek pārvērsts kā trips zem ripām. Ok,whatever. Taču ir 3 itāļi, kuri tiešām normāli var parunāt un kuriem patīk anti normālas lietas, kas vieno. Pārējie tādi dīvaini, bet tas ir mazsvarīgi.

Z., Katrīna & Alesio

Bruno,Alesio & fonā Zane

Valerio & Inese

 Ap 11 PM pēc Čehijas laika, latvieši izšauj šampanieti un sāk klaigāt “Laimīgu Jauno gadūūūū!!” . Pārējie nesaprot, kas notiek. Tad nu paskaidrojam, ka Latvijā 2012. gads pienāk stundu ātrāk, tāpēc mēs sagaidīsim Jg divreiz. Pie galdiņa esošie sāk kliegt – “Happy New Year, Latviaaa!!” Ak,jel, cik mīļi

Ja Katrīna ēd, viss ir kārtībā!

Un tad jau pienāk brīdis, kad visi skrien uz centru, kur jau ir puse Zemeslodes cilvēku. Un puse no policistiem arī. Vienam no tiem Zane iedeva attaisīt šampanieti. Tā nu visi priecājas, gaudo līdzi dziesmām un tad vēro salūtu. Tas ir ilgs un droši vien arī skaists. Pēc 2012 iestāšanās sāk skanēt The Queen – We are the champions. Ouukeeiij, ja jau viņiem tā patīk. Un tad sākas visas populārās ballīšu dziesmas pēc kārtas. Lecam visiem pa vidu un ārdamies. Mums pievienojas vēl visādi frīkainie un svešie.

Bildējam sevi pašas, protams

Egle viņiem kā tāda Gaismas pils

Vēlāk itāļiem sakārojās klubu uzdzīve. Viņi mūs aizved pie 3-stāvīga kluba, kurā  puse no visiem dzīvokļa ballētājiem jau ir nopirkuši biļeti 10LVL apmērā un ņurko tā dzīlēs. Mums katrai, protams, ir tikai pāris kronas palikušas, kur nu vēl eiro. Nospriežam, ka atradīsim citu vietu ballītei, lai gan vajadzētu vēl arī izgulēties, jo taisāmies jau 10:00 AM būt metro galapunktā un stopēt uz LV. Viens itālis īpaši sāk kunkstēt, kad uzzina, ka mums tas par dārgu – “Oh, latvian girls…”. Droši vien pārprata, ka vēlamies, lai mums izmaksā. Acīmredzot, viņam bijusi slikta pieredze ar mūsu valsts sievietēm. Un tas arī parāda, kādu iespaidu mūsu valsts pārstāves ir radījušas par sevi pasaulei.. Eh.

Aizbraucām gulēt un no rīta modāmies jauniem spēkiem. Ap 11iem bijām “Černy Most” metro stacijā. Mums bija vēl jāsagaida Inese, kura aizbrauca līdz TV tornim citās darīšanās. Un tad jau devāmies uz ceļa ķert mašīnītes.

.. un Katrīna atkal ēd

Kopumā esam 10 stopētāji – mēs 4, poļu pāris, 3 polietes, 1 vāciete. Un visiem neveicas, jo ir svētku diena, kad fūres braukt nedrīkst. Pārējie piestāj pilnām mašīnām , jo dodas uz mājām un grib zināt, kā mums iet un uz kurieni gribam tikt. Pilna mašīna poļu jaunekļu teicās mūs aizvest līdz Jamaikai.

Nostāvējām kādas 3 stundas un sāka gāzt lietus. Tik ļoti lija, ka bēgām uz tuvāko bistro, kurā mēģinājām iztērēt pēdējās kronas.

Tablo mūs izklaidēja

Katrīna ēd vēl joprojām

Atgriezāmies no ēšanas, kad lietus bija pārgājis. Pārīti aizveda, 3 poļu meitenes aizgāja uz autobusu, vāciete aizgāja stopēt citā vietā un tā mēs palikām atkal četratā. Pēc kāda laika Katrīna saprata, ka ir aizmirsusi savu mazo somu bistro, bet atpakaļ dabūja. Lielceļa mazohisms turpinājās vēl 3 stundas. Bija jau tumšs. 6h bijām nostāvējušas un nekā! Apsvērām domu par kādu diennakts maķīti, interneta kafejnīcu un pat telti. Ik pa laikam lija un sapratām , ka nav vairs vērts stāvēt. Tikai, kur lai to telti ceļ?!

Nobeigums nākošreiz !!!!!

Nonācām uz visdīvainākās ielas , kāda jebkad bija redzēta – Cimburkova iela ir gara un pietiekami stāva, lai ziemā no tās varētu braukt ar ragavām. Interesanti būtu uzzināt, kā viņi pa to tiek augšā, kad tā ir apledojusi

 Visā ielas garumā manāmi Mini Market veikaliņi, kuros pārdevēji ir japāņ-ķīnieši. Laipni cilvēki, tikai no valodām saprot savu dzimto un varbūt vēl čehu. Viss ir diezgan mierīgi līdz brīdim, kad pa mājas logu tiek izmesta kārtējā petarde. Vai arī vēl citi tās izmet no pagalma uz ietves. Pie tā jāpierod.

 Protams, ir arī dažādi bāri un krogi, bet mūs piesaistīja tieši “Na Vandru” (spied virsū linkam, lai uzzinātu adresi). Pa logu ieraudzījām mājīgu interjeru – laikam arī tas bija noteicošais. Sākumā izskatījās, ka bāra saimnieks nav īpaši priecīgs mūs redzot, taču apsēdāmies pie tālākā galdiņa (tādu tur ir labi,ja kādi 5-7) un pasūtījām sen gaidīto alu. Tā kā gandrīz visos krogos var smēķēt, cēlām laukā savu miera pīpi.  Bāra saimnieks Aleksandrs mums pat iedeva folliju. Par to iedevām arī viņam uzpīpēt (bildē varēs redzēt,cik ļoti viņam tas patika) .

Teikšu godīgi – tur bija tik mājīgi, ka negribējās iet prom! Iespaidu atstāja arī antīkās lietas no dažādām pasaules vietām un dažādiem laika posmiem. No tiem vien izkusu un pielipu krēslam , lai varētu tur palikt pēc iespējas ilgāk. Iespaidu ir daudz, pat pārāk

Tikmēr pārējās biedrenes rakstīja kartiņas mājiniekiem (tāpēc ir noderīgi pierakstīt draugu adreses, pēc pieredzes saku ).

Starp citu, Aleksandrs ir ļoti izpalīdzīgs un atsaucīgs – mums beidzās pīpes oglītes un mazajos veikaliņos tādu, protams,nebija. Bet viņš pienāk pie galda, paņem mūsu pīpi un izskrien uz ielas. Kādu laiku skraida ar to pa visiem veikaliem, lai dabūtu mums oglīti!!! Neizdevās, bet tāda apņēmība sen nebija redzēta

Šis trio mūs "paņēma" ar latīnamerikāņu hitiem

Pienāca brīdis, kad mums bija jādodas uz centru satikt pārējos, lai sagaidītu 2012. Aleksandrs ļoti saskuma un nevēlējās mūs laist prom un teica, lai nākošajā dienā atgriežamies. Tas nebija iespējams, bet  milzīgs viņam paldies, ka šāda jauka vieta atrodas Prāgā !

vairāk šādu jauku krogu saimnieku!

 +

Pareizi alus jādzer šitā :

Turpinājums sekos !!!!!

Aizgājām līdz pieturai un sākās tramvaja gaidings (tagad tāds esot modē). Tramvaji ērti, bet sēdēt pa divi nav iespējams. Viņi laikam ir vēl nedraudzīgāki par latviešiem. Toties ir daudz oranžās krāsas, par ko viņus (čehus) varētu mīlēt. Sākumā braucam pa zaķi, tad izkāpjam, nopērkam automātā biļeti un laižam tālāk. Jābrauc vismaz 40 minūtes līdz centram.

Noteikti iesaku lietot gurnu somas. Galvenais,lai nav pārāk stilīgs paskats un tā neizceltos un paša fona.

Tālāk jau ir centrs, vājprātīgi daudz cilvēku, nevajadzīgi daudz suvenīru bodīšu un interesanti muzeji, kuri tiek noglabāti atmiņā nākošajai reizei.  Pārliecinājāmies, ka iecienītākais tūristu apskates objekts Kārļa tilts vēl aizvien spēj noturēt ļaužu masas, un devāmies tālāk.

Kārļa tiltiņš

"The Bridge Band" smuki spēlēja un pārdeva cd pa 10 eiriķiem.

Apskatījām arī leģendām apvīto Astronomical Clock. Mums viņš bija pelēkāks kā parasti, jo laiks bija apmācies. Bet tāpat skaists bez gala

cilvēkdaudzums

Bilde ar vecpuisi

Satikām Hariju. Vēlāk arī Ronu.

Moku muzejs, kurš jāapmeklē nākošreiz.

Ineses sargeņģelis

 Kad satumsa, arī vēderā iestājās tumsa, tāpēc meklējām pēc iespējas lētāko ēstuvi Prāgā. Zinot to, ka pārtika ir nenormāli dārga, atlika lētākais variants, kurš pat atšķīrās no piedāvājuma bildē redzamā – karstmaize ar desu un kečupu, kā parādīts bildē, neatbilda patiesībai. Tā vietā dabūjām salvetē iespiestu maizi un apšaubāmas izcelsmes desu. Bez jebkādas mērces! Zanes desā bija pat kaut kas akmeņu gabaliem līdzīgs. Bet dzīvas esam tāpat

Episkākā desa un bilde ceļojuma ietvaros

Jaunā gada brīnums

 Pēc “vakariņām”, gājām uz Žižkovu. Pa ceļam apskatījām arī St. Wenceslas pieminekli, ap kuru bija sadegtas simtiem sveču, tā pieminot prezidentu Vaclavu Havelu.

Bet ir lieta, kas liek būt uzmanīgam 31. janvārī esot Prāgā – kā satumst, tā ielās cilvēki sāk mētāt visādas petardes, plaukšķenes utt. Tās tiek mestas pat cilvēkos un pa logiem. Lielākoties, tām ir tikai skaņas efekts un dūmi, taču mēdz arī lidot virs cilvēkiem, un tad tik vari cerēt, ka neuzkritīs virsū (galvenais, samācīties daudz lamu vārdus)

pasāž,masāž

Citplanētiešu draudzenīte. Garāmgājējs teica,ka viņa esot lesbiete

Tikām ārā no centra un sākās ilgais ceļš kāpās, lai atrastu mums tīkamu bāru / klubu. Bet par to nākošajā rakstā.

____

QUOTES

1. ” She`s a lesbian! “  / Garāmgājējs, norādot uz citplanētieša figūru

    ” Me too ” / ZanZan

    ” ? “  / G.

2. ” Prāga ir ļoti liberāla pilsēta – te var dzert uz ielām  un pīpēt gandrīz jebkur. Tikai teltis gan te nedrīkst celt. ” / Santa

_____

Turpinājums sekos !!!!!

 Starp citu, sveicieni melnajā piektdienā! Tāpēc, ja ir vēlme pēc tumšas skatāmvielas, varbūt noder dokumentālā filma par Norvēģu black-metal vēsturi un attīstību -  Until the light takes us . Filmā iekļauti sižeti par baznīcu dedzināšanām 90-to gadu sākumā, sātanismu, zināmāko grupu mūziku, savstarpējām nesaskaņām, slepkavībām, utt. Intervijās piedalās līderi no tādām apvienībām kā Burzum, Darkthrone, Satyricone, Mayhem, u.c. Pietiekami interesanti un izglītojoši tiem, kuri vēlas uzzināt vairāk un detalizētāk par jau minētajām tēmām.

P.S. Filmu pilnā garumā var noskatīties arī y-tubē

 Ievēlāmies mazā istabiņā, kurā dzīvo Santa no LV (sveiciens viņai un vēlreiz lielais paldies )

Alita drošībā

Nebija jau arī ilgi jāgaida, ka pēc kāda laika tiešām ieradās Santa ar italiano puišiem, kuri vēl nebija atkopušies no iepriekšējās nakts ballītes. Tad nu ar Zani varējām taisīt to pašu triku, ko parasti – iepazīstoties, cilvēki parasti samulst, ka esam 2 Zanes Tas ļoti patika ungāru (?) puisim ( “Can u do this trick again?” ), kurš ieradās violetās plastmasas saulesbrillēs un visas gribēja sabučot. Riktīgs Kissman, tā teikt.

Praktiska & garšīga dāvana no Ineses. Skrūvgrieznis bija labs

Uzzinājām, ka esam gaidītas arī italiano noīrētajā dzīvoklī Prāgas centrā, kurā būšot ballīte. Ideāli, vēl tikai bija jāapskata Prāgas centrs un jāpaspēj nokļūt Žižkovas rajonā.

Darba bija daudz – sakrāsojām jaunas sejas un metāmies ķert tramvaju.

Turpinājums sekos !!!!!

Izskatījās, ka viņiem ļoti patika mūsu nedrošība ar viņiem esot vienā mašīnā. Nedrošība mazinājās, kad priekšējā mašīnas stiklā pamanījām “City Management” uzlīmi. Ik pa laikam mums trijām uznāca jau ierastais lūziens, kuru bija jāapkaro ar vēl ciešāku skatīšanos pa logu. Sazinājāmies arī ar Inesi, kura mums atsūtīja norādes, kā tikt līdz Erasmus kojām, kurās jau mūs gaidīja.

Un tad arī pienāca brauciena beigas, jo viņi mūs patiešām atveda līdz Prāgai. Un vēl skaidrā angļu valodā izstāstīja, kā tikt ar metro līdz centram.  Žuļiki tādi, bet nu paldies par atvešanu

biologu prieciņi

"Černý Most" ,metro

Bijām metro stacijā “Černý Most” (un tas patiešām ir īsts melnais tilts, kā pierādījās 1. janvārī. Bet par to vēlāk.). Turpat arī ir valūtas maiņas punkts, kurā izmainījām naudu pret kronām. Pēc tam gājām “iepazīties” ar biļešu automātiem. Sekojām Ineses norādēm, lai tiktu pie viņas – jābrauc līdz stacijai “Můstek” , pārsēdāmies citā metro un braucām līdz “Skalka“. Sabiedriskais transports ir galvenais iemesls, kādēļ ir nepieciešama sīknauda. Ja tās nav, vari vien meklēt visādus kioskus, lai izmainītu naudu, pērkot dārgas vafeles utt. Kamēr meklējām īsto autobusu, blakus esošajā kioskā tika nopirktas sviestmaizes, lai tiktu pie sīknaudas.

Ar autobusu braucām līdz pieturai “Nádraží Hostivař“, lai beidzot satiktu mūsu ceturto biedreni un beidzot izdzertu līdzpaņemto šampanieti, kurš jau bija pietiekami ilgi kratījies somā. Katrīna līdzi veda maigumu jeb zefīru šokolādē “Maigums”.

Ineses satikšanas vieta bija iezīmēta ar "X"

žurku skrējiens pretī Inesei

 Satikām Inesi, taču ar to jau nekas nebeidzās, tāpēc -

 Turpinājums sekos !!!!!

____

QUOTES

1. “Kur mēs varam dabūt tiketus priekš treina?”  /ZanZan

2. “Visi šoferi brauc ar savām sievām. Tas ir galīgi garām. Sievas ir galīgi garām!”  /Katrīna

3. “Kāpēc tu (stopējot) turi roku kā aizlauztu spārnu?” /Inese

     ” Man ir pārāk smags īkšķis.” /Katrīna

____

Ārā bija ziema!! Par to ļoti priecājāmies un ap 10:00 jau bijām ārā no viesmīlīgā hoteļa. Visapkārt sniegoti māju jumti, nesteidzīgi cilvēki un šoferīši, kuri kasa sniegu un sērsnu no mašīnu stikliem. Izskatījās, ka viņi mūsu prieku par sniegu nesaprot, jo sniegs taču ir pilnīgi normāla parādība

Re, kāds Zanei prieks par sniegu

Apkārt bija diezgan kluss. Kā jau sestdienas rītā. Taču mašīnas tomēr brauca. Un tie kalni!!!!! Uzreiz sagribējās četrus suņus un milzīgus kalnu zābakus, lai varētu ar tiem visiem skriet pa sniegotajiem laukiem un kalniem! Brīžiem pat aizmirsām izstiept savu uzrakstu, jo tik ļoti aizņemtas ar skatīšanos bijām

Nostopējām vietējo iedzīvotāju, kurš runāja tikai poliski. Ilgi nesapratām, ko viņš mums rāda un stāsta. Bijām tieši pierobežā. Sapratām, ka viņš mūs var aizvest 1km. Tas derēja, jo tad būtu lielāka iespējamība nostopēt vēl kādu, kurš brauc tieši uz Prāgu. Iekāpām mašīnā un visas 3 pieplakām pie logiem. Bijām pilnīgā kalnu varā

Atvadījāmies un pēc kāda laika jau sēdējām citā mašīnā, kura mūs ieveda Čehijā. Tā nu tas ir – poļi un čehi pārsvarā runās vai nu vāciski vai savā valodā. Pārējās diezgan nosacīti. Mēdz gadīties arī tā, ka šoferis runā savā valodā, stopētājs savā un brīžiem pat nav īsti nojausma, uz kurieni tiksi aizvests. Vislabāk ir parādīt karti, jo vismaz tad stopētājam tiks parādīts, kurā virzienā šoferis dodas.

Izkāpjam krustojumā un nopriecājamies, ka palikuši  aptuveni 150km. Laiks vēl aizvien ir superlabs. Izvelkam zīmi PRAHA un nepaiet ne 5 minūtes, kad piebrauc mašīna ar diviem vīriešiem. Viens ir tik skaists kā Čegevaras un Navarro apvienojums, brūnām acīm un ataugušiem bārdas rugājiem – viens no skaistākajiem vīriešiem ever!  Šoferi neatceros, laikam bija īsi,blondi mati un dīvainas ausis.

Che Guevara un Navarro. Mixed together.

 Un tad radās saruna-

Mēs: “Do u speak english?”

Čehi: “No.”

M: “Deutch?”

Č: “No.”

M: “Po Russkij?”

Č: “No.”

M: “PRAHA?”

Č: “Ja,ja,jaa!!!”

Kāpjot mašīnā, sajutām alus smaržu. Skaidrs, vakar taču bija piektdiena (30.dec.). Īsu brīdi likās, ka varbūt atkal iekāpju kāda ripinieka mašīnā kā pirms gadiem pieciem, bet tomēr likās, ka būs ok. Lai gan aizdomas bijušas mums visām trim.

Iesēdāmies mašīnā. Taču šoferis iespiež gāzi grīdā un apgriežas pretējā braukšanas virzienā! Skaistais čehs tik smaida un neko nesaka. Mašīna uzņem ātrumu, iegriežamies pavisam mazā, dīvainā ceļā. Mēs, protams, sākam aurot – PRAHA!!! PRAHA!!! Rādām, ka jābrauc pretējā virzienā, kā norādīts kartē un krustojumā. Gar acīm jau pazib visi iespējamie varianti, kas ar mums, iespējams, notiks.  Abiem čehopātiem ir bruņuvestes, kas ir vai nu labi vai slikti. Pēkšņi skaistais čehopāts pagriežas uz mūsu pusi un nosmīn:

” This is best way to Praha..”

Turpinājums sekos !!!!!!

 Vilcināties nebija laika, tāpēc ļāvām sevi aizvest līdz lētākajam hotelim “Lubavia“, kurš bija pilns līdz malām. Neviena brīva istaba. Patiesībā jau mums bija vienalga – ka tik jumts virs galvas un vieta, kur izklāt guļammaisu. Taču izrādījās, ka šoferim hotelī ir paziņas / radinieki , un tieši tajā brīdī vieni esot izrakstījušies no numuriņa. Mums tikai esot jāpagaida, kamēr nomainīs gultasveļu. Samaksājām 22 € par istabu, bez brokastīm. Šišeks un šoferis uzreiz aicina uz hoteļa kafejnīcu, nopērk alu un sulu, jo tas taču esot jānosvin! Ok, ja jāsvin, jāsvin!

Kad esam atvadījušās no jaukajiem medniekiem un esam tikušas savos apartamentos, sūtām ziņu Inesei, ka diemžēl netiekam uz Prāgu. Viņa atbild, ka atradusi naktsmājas pie paziņas Erasmus kojās un mēs varot nesteigties ar agru stopēšanu Nopriecājāmies par to un beidzot izvilkām no somas ilgi gaidīto ūdenspīpi (istabiņā nebija dūmu detektoru, taču arī tas nebūtu šķērslis) un sākām atpūtu.

virsgultas ainavība

Stjuartes Olgas dotais korķis turējās godam

Vēlāk sākām medīt vannas istabas iespējamo atrašanās vietu.  Dušas kabīne bija ļoti ērta un laba, ar visu dušas želeju. Tikai siltā un aukstā ūdens kloķi, protams, ir samainīti vietām. Tad pēkšņi pazūd ūdens vispār. Panikā krist nevajag – palēkā, pagories un ūdens atkal parādās. Dvieļus gan jāņem pašiem līdzi.

poļi ir tikpat praktiski, cik latvieši

Vēlāk devāmies apgaitā, lai redzētu kaut ko vairāk par savu istabu. Viss klusē, izņemot mūs. Beidzot varējām atslābt

Ziemassvētku betmeni

Pakavējāmies pagātnē pirms nu jau 3 gadiem

Roku roku roku!

Pēc pastaigas pa kāpnēm, iekritām gultās. Starp citu, gultas bija nenormāli ērtas! Tik ērtas, it kā gulētu blakus vīrietim vai vismaz 3 kaķiem. Aizsūtījām ziņu arī mūsu Dirtai, kura pieskatīja mūsu dzīvokļa kaķa jaunskungu, ka esam dzīvas. Un tad filma pārtrūka.

Rīts pienāca ar pārsteigumu – pa logu ieraudzījām šādu skatu :

Turpinājums sekos !!!!!

 Kamēr braucām uz Vroclavu, sazinājāmies ar Inesi, kura mūs Prāgā sagaidīšot 22:15 (tajā laikā pienāk autobuss no Leipcigas). Taču laikapstākļi pasliktinājās – sniegs mijās ar lietu – ,tāpēc sākām domāt par to, ka varētu arī nesanākt vakarā aizstopēt līdz Prāgai. Bijām vairāk kā 200km attālumā no Prāgas, kad mūs “izsvieda” no baltās mazdas benzīntankā pie Vroclavas. Novēlējām laimīgu jauno gadu šoferim un ieslīdējām mazākajā tanku štellē, kāda vispār redzēta. Varbūt tā likās, jo mums bija gabarīti somu un guļammaisu izskatā

Izdomājām, ka tomēr stopēsim par spīti tumsai (bija ap 19:00) un nokrišņiem. Jo mums taču vajadzēja satikt Inesi, kura viena pati būs Prāgā!!! Domājām apbruņoties ar plēvēm, lai arī tās mazinātu veiksmīgas stopēšanas iespējamību. Vēl bija variants gulēt teltī.

Ar Katrīnu iznācām no benzīntanka, bruņojušās ar jauniem spēkiem. Kamēr vēl gaidījām Zani, pamanījām pie veikala ieejas džipu ar diviem vīriešiem ap 60 – glaunās, zaļās mežinieku formās, ar cepurēm – švītīgi bez gala! Trešais viņu biedrs smēķeja netālu no mums abām un ik pa laikam iesmējās. Sapratām, ka tas ir par mums un likās pārāk aizdomīgi un kaitinoši. Prasīju ,kas par lietu. Viņš tik smaida un poliski pie sevis kaut ko murmina. Ieraudzījis mūsu rokās zīmi “PRAHA”, uzsāka jau normālu sarunu. Tā nu pa pusei krieviski un poliski, sapratām, ka viņi varēšot mūs aizvest. Tajā brīdī iznāca Zane. Šišeks (tieši tā sauca trešo meža brāli) uzreiz jautā vai runājam arī vāciski – viņa draugs šoferis vāciski runā kā strauja kalna upīte – par to mēs tiešām pārliecinājāmies.

Meitenes jau krāmēja mantas bagāžniekā, kad Šišeks parauj mani aiz rokas un ievelk benzīntankā. Turot rokā 50 zlotu naudaszīmi, viņš to nobučo un saka, ka tie esot viņa Eiro Vēlāk jau stāvam pie alus vitrīnas un viņš liek izvēlēties bundžas, cik gribot. Prasu, lai iesaka kārtīgu stipro alu, viņš tik izbrīna acis un paņem sev Smirnoff pudeli, Red Bull enerģijas dzērienus un sulu.

Kad esam saspiedušies četratā aizmugurējā sēdeklī, ballīte var sākties.

Šišeks, Tatra un Z.

Tā Vladeks darīja ikreiz, kad teicām : "Vladek, čemai!" jeb "Vladek, turi!"

Katru vārdu, ko pateicām, Šišeks (kurš izrādās esot lietuvietis) pārlaboja poliski. Patiesībā, viegli nebija visu atcerēties, tāpēc gandrīz neko arī neiemācījāmies Ik pa laikam iedomājāmies par inesi, kurai pavisam noteikti būtu mūsu ballīte patikusi un viņa te justos kā vilciņš mežā. Tai pat laikā šoferis, kurš bija visprātīgākais no mednieku trijotnes (“Vi ohotņiki?”  “Aha!”) , mēģināja mūs atrunāt no stopēšanas un teicās aizvest uz Ļubavku (netālu no Vroclavas) un paņemt hoteli. Bet mēs ļoti negribējām Inesi atstāt vienu Prāgā un prasījām, lai mūs vismaz aizved uz pierobežu

mednieku cepures ir tik milzīgas, ka aizsedz skatu uz dzīvi

Izkāpām pierobežā. Kamēr atvadījāmies un pateicāmies par foršo braucienu, pamanījām, ka mums vajadzīgajā virzienā nebrauc neviena mašīna. Prātā skanēja 2 vārdi – “hotelis” un “Inese”. Kas gan ir labāk – viens cilvēks svešā pilsētā naktī vai 3 pārsaluši stopētāji slapjā teltī?

Turpinājums sekos !!!!!